Tieši tad, kad šķiet, ka sasniegts daudz, ir jāsper nākamais solis.

Pirms simts gadiem un vēl agrāk Betermani no Mendenes bija zemnieki. Viss pārējais stāstā minētais būtu bijis ļoti neparasts arī 1911. gadā. Jo šeit nebija gandrīz nekādu citu nodarbošanos, izņemot mazpilsētās dzīvojošus zemniekus, kas guva ienākumus no lauksaimniecības, un algotus laukstrādniekus. Kopš 1659. gada nekas daudz nebija mainījies, kad vienpadsmit gadus pēc trīsdesmitgadu kara beigām Betermani pirmoreiz ir minēti dokumentos Zauerlandes lauku apvidū Hingzenes ciematā pie Mendenes.

Vajadzēja paiet divarpus gadu simtiem, līdz kāds no Betermaniem kļuva zināms ārpus Mendenes robežām. Francs Betermans piederēja pie Mendenes lauksaimniekiem, un bija viens no tiem. Stabils un praktisks, no labības laukiem nācis - tāds 1879. gadā dzimušais vestfālietis palika visu dzīvi. Tomēr viņš kaut kādā veidā atšķīrās no pārējiem. Tas, ko viņš uzsāka 1911. gadā vēl taustīdamies un visai piesardzīgi, bija jauns ceļš, lai pamestu savu senču vēsturisko nodarbošanos.

Kad Francs Betermans 1964. gadā devās mūžībā, atvadas no lauksaimniecības un lopkopības jau sen bija aiz muguras, un OBO Bettermann bija izveidojies par ievērojamu rūpniecisku uzņēmumu, kas nodarbojas ar elektrotehniku.

Uzņēmuma vadība vēl aizvien atrodas Lendringsenē/Hīingsenē: turpat, kur simts gadus atpakaļ uzņēmumu izveidoja Francs Betermanns. Šodien tā ir daļa no Merkes apgabala Mendenes pilsētas, kurā mitinās 56 000 iedzīvotāju - uz robežas starp Ziemeļu Sārlandi un Rūras reģiona austrumiem.

Pēc skolas beigšanas Francs Betermans kā māceklis apguva metāllējēja amatu netālu esošajā Hemerā. Tas viņu, kurš joprojām vēl bija pa pusei lauksaimnieks, patiesi aizrāva. Savu priekšteču ierastajam darbam stallī un uz lauka viņš drīz vien bija pavisam zudis. 

Viņš gāja jaunu ceļu un 1911. gadā Hingzenē kopā ar diviem darba kolēģiem no savas vecās amata apguves vietas nodibināja nelielu uzņēmumu. Tur tika ražoti misiņa izstrādājumi, apavu āķi un gredzenveida cilpas, kā arī šis un tas no elektrības jomas. Betermans kļuva par piegādātāju vietējiem lampu ražotājiem.

Taču kaut kas īsti nevedās. 1918. gadā Francs Betermans pameta savu dibināto uzņēmumu, kā vienīgais īpašnieks atvēra štancētavu un ražoja stiprinājumu materiālus elektriskajām un sanitārajām iekārtām. Un lielais ugunsgrēks, kas pilnībā iznīcināja Betermanu ģimenes saimniecību, rosināja iekļaut ražojumu klāstā arī zibensaizsardzības komponentus.

OBO Bettermann produktu klāsts bija definēts jau pašā sākumā. Tie gadi nebija labi dibināšanas gadi atšķirībā no laikiem pēc Bismarka impērijas izveidošanas 1871. gadā. Kad Francs Betermans tā kārtīgi uzsāka darbu, Vācija tikko bija piedzīvojusi zaudējumu pirmajā pasaules karā, un ķeizars emigrējis uz Holandi. Ļaudis cieta badu. Ielās bija vērojams pilsoņu karam līdzīgs stāvoklis, un daudzās mājās valdīja pilnīgs posts. 1923. gadā sekoja inflācija, kas vēl līdz šim nav izdzēsta no Vācijas iedzīvotāju vēsturiskās atmiņas.

Tikai 1920. gadu vidū Veimāras Republika izbaudīja dažus “zelta gadus”. Tās sabrukuma priekšvēstnesis ir Ņujorkas biržas krahs 1929. gadā, pasaules ekonomikas krīze un masveida bezdarbs 1933. gadā reizē ar Hitlera nacionālsociālistu nākšanu pie varas. 1932. gadā, kad ekonomiskais posts un politiskie nemieri Vācijā sasniedza maksimumu, Francs Betermans spēra izšķirošo soli uz priekšu.

Ja līdz šim viņš strādāja tikai ar metālu, tad tagad nāca klāt jauni materiāli - tādi sintētiskie sveķi kā bakelīts un duroplasts (termoreaktīvā plastmasa), ko var veidot ar karsēšanu. Tas bija sākums jaunajai Bettermann ērai, kurā apvienota metāla un plastmasas izstrādājumu ražošana modernās instalēšanas un nostiprināšanas tehnoloģijas vajadzībām. Mašīnparks saņēma jaunas spiedienliešanas iekārtas.

Bettermann tolaik ražoja distances apskavas, arī āķus un apskavas čuguna lējuma caurulēm. Daudzās ēkās vēl joprojām ir iebūvētas nozarkārbas un Greif ISO apskavas.

1936. gada sākumā Francs Betermans no Vācijas impērijas Patentu biroja saņēma patentu un dokumentu par izgudroto virknē savienojamo apskavu. Jau kā dibinātājs viņš atbalstīja un veicināja inovācijas.

Šajos gados sākotnējo 20 darbinieku skaits bija pieaudzis līdz 250. 1930. gadu vidū Francs Betermans atpirka savu kādreizējo 1911. gadā dibināto uzņēmumu un iekļāva to savā rūpnīcā. Viņš tika uzskatīts par stingru un taisnīgu vadītāju, kas labi izprot arī savu darbinieku un viņu ģimeņu rūpes un raizes un piedāvā praktisku palīdzību.

Vispārējās nabadzības un posta apmērs Veimāras Republikas norieta gados vairs neatbilda tās Vācijas tēlam, kura 1936. gada Olimpiskajās spēlēs uzņēma pie sevis viesos visu pasauli. Nebija daudz cilvēku, kuri nojauta nenovēršamo likteni un katastrofu, ko gatavoja Hitlers un nacionālsociālisti. Francam Betermanam nepatika nacisti, un viņu partija Francam bija absolūti vienaldzīga.

Tostarp jau 61 gadu vecais Francs Betermans 1940. gadā pārveidoja savu uzņēmumu par atvērtu komercsabiedrību un iekļāva uzņēmuma vadībā četrus no saviem 13 bērniem - dēlus Franci, Johannu, Ernstu un Hubertu.

Tas gads uzņēmumam bija īpaši nozīmīgs. Tad tika izveidots nosaukums. Tāds tas ir līdz šim brīdim: OBO Bettermann. OBO nozīmē “bez urbšanas, kalšanas, ģipša, cementēšanas utt. Tas nozīmē: ekonomēt laiku, izmaksas un aiztaupīt īgnumu”, kā teikts tolaik publicētajā uzņēmuma reklāmā: “Mūsu OBO iedzītni var bez problēmām uzreiz iesist betonā vai mūrī ar naglošanas metodi, tikai izmantojot klāt pievienoto palīginstrumentu.”

Tolaik OBO izdevās panākt to, kas vēl šodien tiek augstu novērtēts būvlaukumos visā pasaulē - OBO elektrotehniskie izstrādājumi ir viegli samontējami: ar OBO produktiem un risinājumiem var ātri, ekonomiski izdevīgi un ar nedaudzām rokām kustībām izveidot bāzi un balstus instalācijām, kas vada strāvu, pārsūta datus un kontrolē enerģiju.

1950. gadu vidū uzņēmumam OBO Vācijas robežas Bettermann kļuva nedaudz par šaurām. Uzņēmums paplašinājās gados, kad sākās ekonomikas uzplaukums, un nu jau eksportēja produkciju arī uz ārvalstīm, - pagaidām vēl nelielā apjomā - sākumā uz kaimiņvalstīm Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu.

Vēl vienu svarīgu soli uzņēmums OBO Bettermann spēra 1957. gadā, pārņemot 1827. gadā dibināto velmēšanas fabriku Mendenē-Besperdē. Tas bija stratēģiski nozīmīgs lēmums, jo tādējādi OBO nostiprināja līdz pat šai dienai svarīgo uzņēmuma sektoru ar kabeļu nesošajām sistēmām.

Pieaugošajam elektroenerģijas pieprasījumam dinamiski augošajos rūpniecības uzņēmumos, augstskolās, slimnīcās, lidostās un citos lielos projektos vajadzēja jau sagatavotas kabeļu trases. Šīs iegādes virzītājspēks bija Ernsts Betermans, kurš, ejot sava tēva - uzņēmuma dibinātāja Franca Betermana pēdās, aizvien vairāk iejutās celmlauža lomā, domājot par uzņēmuma nākotni.

Kā nelielu, bet raksturīgu piemēru Bettermann iekšējās pasaules ilgtermiņa perspektīvai var minēt vienu pavisam īpatnēju kolēģi. Tas ieradās uzņēmumā 1959. gadā, un šo piecu gadu desmitu laikā viņš ir kļuvis par vienu no visvecākajiem darbiniekiem.

Šeit mēs runājam par OBO vīriņu, kura “izdienas zelta jubileja” 2009. gadā tika nosvinēta ar 300 klientiem, draugiem un viesiem no politikas un ekonomikas sfēras. Solīdais puisis rāmi un draudzīgi palaida apkārt pasaulei šādu ziņu, kas tika sadzirdēta visos būvlaukumos: “Ar OBO strādāt ir vieglāk.”

Kad dibinātājs Francs Betermans 1964. gadā nomira, uzņēmuma stāvokli vairs nevarēja salīdzināt ar pašiem sākumiem 1911. gadā. OBO Bettermann bija pārdzīvojis divus pasaules karus un inflāciju, piedzīvojis rekonstrukciju pēc 1945. gada.

1960. gadu vidū vēl relatīvi jaunajā Federatīvajā Republikā varēja teikt: “Mēs (atkal) kaut kas esam!” Bet miers ir dots tikai dieviem. Uzņēmums, kas dus uz saviem lauriem, ieslīgst pašpamierinātībā.

Kā viens no nepieciešamajiem nemiera gariem uzņēmumā strauji izvirzījās Ulrihs Betermans. Pēc ģimnāzijas beigšanas un banku zinību apguves 1968. gadā 22 gadu vecumā uzņēmumā ienāca Ernsta Betermana dēls. Viņš visai drīz saprata, ka, neskatoties uz visiem sasniegumiem un panākumiem, ir nepieciešams jauns izrāviens uz priekšu. Pēc ekonomiskā brīnuma gadiem Federatīvajā Republikā bija manāms mērens tirgus piesātinājums.

Taču attīstības gadu dinamisko izaugsmi nebija iespējams apturēt. Šajā situācijā Ulriha Betermana skatiens sniedzās tālāk par nacionālajiem tirgiem. Viņš vēlējās izlauzties ar OBO - tālāk Eiropā un pasaulē.

Tomēr uzņēmuma vecbiedri no citiem ģimenes atzariem neko negribēja dzirdēt par iziešanu pasaules tirgos. Kad viņa tēvs Ernsts saslima, Ulrihs Betermans 1970. gadu beigās riskēja nonākt pilnīgā konfliktā. Pēc intensīviem konfliktiem viņš atpirka no priekštečiem ar aizņemtiem naudas līdzekļiem un viens pats uzņēmās visu atbildību. Tolaik Vācijas lielākās atklātās tirdzniecības sabiedrības priekšgalā esošais 36 gadus vecais vienīgais īpašnieks bija atbildīgs līdz pat pēdējam grasim.

Šodien OBO vairāk nekā pusi no saviem darījumiem veic ārzemēs un ar 40 meitasuzņēmumiem ir pārstāvēts vairāk nekā 60 valstīs.

Īpašnieka maiņa daudzos ģimenes uzņēmumos ir izrādījusies kā garantēts krīzes aizsākums. No šādiem konfliktiem Ulrihs Betermans mācījās saglabāt atvērtību jauniem pavērsieniem, savlaicīgi nodot atbildību nākamās paaudzes rokās un bez konfliktiem iesaistīt to uzņēmuma pārvaldībā.

Viņam pašam bija tikai nedaudz pāri 50 gadiem, un viens no viņa dēliem vēl nebija pilngadīgs, kad 1999. gadā viņš tiem pārrakstīja 48% no savām kapitāla daļām. Ulrihs Betermans joprojām ir izpilddirektors, bet kā priekšsēdētājs viņš vada četru konsultantu grupu ar juridiskām un ekonomiskām zināšanām par stratēģisko ievirzi.